Kā jau tādos brīžos tipiski , atkal izskan dažādas domas un idejas par uzņēmējdarbības attīstību ārpus Lielās Galvaspilsētas , tajā Latvijā , kur ļaudis nebrauc dārgās jahtās un uzņēmēju mīļotām meitenēm dzīvoklis pie jūras arī nespīd. Tātad provincē.

Lai realizētu biznesu pārējā valsts daļā , kur tiešām atsevišķas izmaksas mazākas kā centrā , daudzi priekšnoteikumi jau ir radīti . Elektrība pieejama, visa veida sakari arī . Pat ūdessaimniecību daudzviet sakārto. Paliek tāds sīkums , kā transporta infrastruktūra kopumā vai konkrēti ceļi. Jo mazajam biznesam jau ar auto pietiek. Nonākot līdz ceļu situācijai , secinām , ka šogad daudz tiek darīts – vismaz remonta darbus redz uz katra soļa. Bet publiski tiek secināts – vairāk nevaram , nav naudas. Miljoni vajadzīgi , kuru nav.

Bet vai vienmēr vajadzīgi miljoni ? Ilustrēšu ar dažiem piemēriem. Jo kas tad uzņēmējam provincē vajadzīgs – lai var izejvielas atvest , produkciju aizvest un normāli dažreiz Rīgā nokļūt – nu pavisam piezemētas vēlmes.

Ziema. Ceļš no Valmieras uz Rīgu , Plācis un lielais kāpums kalnā. Furgoni līdz pusei tiek , tad slīd atpakaļ , mazie sagādes vāģīši aiz muguras zīlē – paspēšu aizmukt vai nē. Tā pati ziema , pāris dienu vēlāk. Lietuva . Ceļš no Šauļiem uz Palangu . Līdzīgs kāpums , līdzīga situācija – bet kas tad tas ? Lietuvas ceļinieki visa kāpuma garumā akurātas kastes ar smiltīm novietojuši gar ceļa malām . Paber un brauc tālāk – un tas nemaksā miljonus ! Kad jūs pēdējo reizi redzējāt mūsu ceļmalās tādas smilšu kastes ? Par kaimiņos šoziem redzētām sniega sētām jau pat nav vērts pieminēt – tāpat neviens tās nav redzējis.

Vasara . Grantētie Latvijas šķērsceļi , kas neved uz Rīgu. Piemēram, Bauska – Vecumnieki – Ķegums. Varētu kravas vest , attālums mazāks , bet ak vai – kad pēdējo reizi te greiders bijis , tak ne jau uz pēdējiem valsts svētkiem...Rezultātā labāk braukt apkārt, lai nelauztu mašīnu. Vai greidera degvielai vajag miljonus – laikam taču nē.

Tomēr, ja arī miljoni atrodas , tad kā tie tiek izmantoti. Atkal piemēri no Latvijas ikdienas.

Vasara , braucam iekšā Rīgā ar produkciju. No Jelgavas , pa Vienības gatvi , gribam griezties pa labi uz Salu tiltu – bet, ak vai – visi stāv vienā joslā , jo tā josla pagriezienam pa labi savulaik no jauna būvētam ceļam paredzēta labi ja piecām mašīnām . Vietas labajā pusē daudz , bet risinājums, acīmredzot, projektēts pēc kaut kādām 50-gadu normām, kad mašīnu bija maz. Atpakaļ braucot, no Salu tilta puses ,pagriezties pa kreisi uz Jelgavas pusi nepārkāpjot noteikumus nemaz nevar , jo abos virzienos sarkanā gaisma iedegas vienlaicīgi .Te nav tā pauze luksoforos, kas redzama Jelgavas pilsētas galvenajā ielā , un tad kreisais pagrieziens nerada problēmas. Bet Rīgā – griez un zīlē , policija noķers vai nē .Jo it kā mazais sods tam mazajam uzņēmējam ir pietiekami liela naudas summa.

Tas pats , ja braucam Rīgā no Bauskas puses un jātiek pa labi uz Dienvidu tiltu . Visi vienā rindā, jo josla pa labi ieprojektēta labi ja sešām mašīnām .Labajā pusē vietas diezgan ,tur patreiz zaļo latvāņa lauki ,jo kas gan galvaspilsētā zāli pļaus .Bet ceļu taču būvēja pavisam nesen ? Vai tad satiksmes intensitāti nemērīja ? Rezultātā veidojas rindas, piegādes kavējas , klienti neapmierināti, bet tas laikam atbildīgos dienestus absolūti neinteresē. Jo tie jau nav viņu klienti.

Secinājums gaužām vienkāršs – saimnieka mums nav daudzās vietās. Un nevajag vainīgos meklēt ne Briselē, ne Maskavā, jo kurā gan vietējā programmā tad tad tā saimnieka apziņas audzināšana vispār paredzēta ? Un kādā veidā labie darbi atalgoti ?

Vieni saka , ka patriotiskajai audzināšanai tagad nav laika , jo ekonomika joprojām jāglābj. Bet tas patriotisms jau neveidojas bez tās pašas sava novada, savas pilsētas, savas zemes piederības izpratnes pamata. Otri saka – izkarosim tikai naudu , gan tad apgūsim. Bet bez saimnieka apziņas atkal to ieraksim zemē ... Mērķtiecīgāk un vairāk jāstāsta masu medijos par labajiem piemēriem novados un pilsētās uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides radīšanā. Jo arī Ķīnas ekonomiskais brīnums jau sākās ar biznesam labvēlīgas vides radīšanā atsevišķos valsts reģionos. Tad nāks ticība, ka varam !!!