Strādājot ar uzņēmējiem un daudz kontaktējoties mazā un vidējā biznesa vidē , cilvēks ātri pamana to lielo atbildības nastu , kuru nes šo mazo biznesu īpašnieki un vadītāji. Grūtajos krīzes laikos viņi „ķepurojas” ar pārsteidzoši lielu izdzīvošanas vēlmi un pilnīgu atbildību par saviem lēmumiem. Paši pieņem lēmumus un paši atbild par sekām pilnībā.

Pretstatus tam , valsts pārvaldes un lielo biznesa nozaru līmenī bieži redzam pretējo – deleģē ne tikai pienākumus, bet arī absolūti distancējas no atbildības par rezultātu. Un veidojas tas fenomens , ka neviens par neko neatbild .

Uzņēmēji jau saprot, ka pirms deleģēt atbildību par kāda uzdevuma lēmuma pieņemšanu un tam nepieciešamo varu, viņiem skaidri ir jāiedomājas, kādus rezultātus viņi sagaida no saviem padotajiem, tāpat arī, kad un kādā formā šiem rezultātiem ir jābūt sasniegtiem un atskaitei iesniegtai vadītājam. Mazo uzņēmēju vidē tās ir pašsaprotamas lietas. Tā sakot, no vadītāja ABC - nonāciet pie pilnīgas skaidrības augšminētajos divos jautājumos, un, izejot no tā, izveidojiet kontroli! Nu kas var būt vienkāršāks…

Darba rezultātu skaidra kontrole un stingra disciplīna – galvenie efektīvas deleģēšanas nosacījumi, kas mazajam biznesam tik saprotami. Deleģēšana pati par sevi protams nav veids, kā izvairīties no atbildības, tā ir pārvaldes darbu sadalīšana, izmantojot to efektivitātes paaugstināšanu. Tas atvieglo jebkura vadītāja darbu, bet nenoņem no viņa pienākumu pieņemt galējos lēmumus, to atbildību, kas padara viņu par Vadītāju ar lielo burtu. Nu nenoņem atbildību !

Mums visiem var derēt vērā ņemams apsvērums , ka neprasmes deleģēt gadījumā darbojas kāds no Pītera Principiem .Latviskojot gan var būt sanāk tāds kā Pētera Principiņš un tā sekas:
- Katram mūsu mazajā valstī eksistējošam amatam pretī ir cilvēks, kas nav spējīgs to veikt. Pietiekami lielas varbūtības gadījumā un pie attiecīgas virzības Latvijas „mazā darba tirgus” specifikā , konkrētajā pārvaldes dienestā vai nozarē šo amatu ieņems tieši viņš.
- Iespēju hierarhijā, kur kompetents padotais vada nekompetentu priekšnieku, tomēr rodas iespēja, ka nekompetents priekšnieks vada kompetentu padoto.

Un tad jau pārējo var iedomāties vienkārši – piemēru apkārt tam netrūkst. Tie rāda tipiskākās kļūdas un sekas , pie kā tas noved.

Pats pirmais, neprasme izskaidrot. Visos vadības līmeņos, sākot ar pašu Valsts augšējo līmeni. Jo , ja salīdzinām ar biznesu, tad no tā, kā padotais ir ieguvis sākotnējos norādījumus, ir atkarīgs, vai viņš tiks galā ar uzdevumu un atbildību par lēmumu, ko vadītājs pats viņam ir deleģējis. Tā vieta, lai jautātu: „Vai visu esat sapratuši?”, labāk tad pajautāt: „vai es kā vadītājs pietiekami skaidri jums visu esmu izskaidrojis?”. Bet mums jau bieži pat vispār nepajautā un neko neskaidro. Tik saka , lai paši tiekam galā. Rezultātā paliek tikai fiktīva deleģēšana , biznesa valodā runājot, par tiem pilnvarojumiem, kas jau tā ietilpst padotā pienākumos! Un tas tikai diskreditē vadību un tās it kā pareizos norādījumus.

Otrais , kas izriet no paša vadītāja kompetences, ir kļūda konkrētā delegāta izvēlē – un var būt vēl sliktāk kā iepriekš minētais - var sanākt , ka nekompetents vadītājs vada nekompetentu padoto.

Trešais , par komunikāciju . Īgnums, nesavaldīgums – tik bieži pamanītas lietas. Nu mazais uzņēmējs taču cenšas neizteikt savu neapmierinātību ar lietas gaitu, ja pašam nav skaidru darbības ieteikumu, tad kāpēc to nespēj lielie vadītāji. Tādā delikātā lietā - kā tomēr var dēvēt deleģēšanu kā procesu - personīgo emociju parādīšanās ir bīstama. Aukstasinīga un mierīga attieksme pret darba kolēģiem biznesā vai visas valsts iedzīvotājiem politikā ir nepieciešama visos vadības procesa etapos.

Tālāk vēl no tautas gudrībām : „Septiņi pavāri zupu neizvārīs!”. Atceramies taču šo sakāmvārdu – tad kādēļ augstie vadītāji joprojām novada kādai valsts iedzīvotāju vai uzņēmuma darbinieku grupai funkcijas un pilnvarojumus bez noteiktas individuālas atbildības ? Nu nedara tā mazais uzņēmējs vai vismaz cenšas tā nedarīt.

Un pāri visam var būt bailes „ievainot” kādu autoritāti. Ja kaut ko nezina, tad saka to tieši. Kontaktos ar mazajiem uzņēmējiem tas brīžiem pat pārsteidz . Tomēr patiesa atzīšanās par to, ka nezina, kā izlemt vienu vai otru uzdevumu, nemaz nenes tik spēcīgu triecienu autoritātei, kā kāds to iedomājas – ja protams ir vadītājs ar Lielo burtu !

Ko vēl var nekompetents un reāli strādāt negribošs vadītājs izdarīt? Var , juridiskā valodā runājot, uzdot kopīgas vadīšanas pilnvarojumu. Mūsu mentalitātē par galveno darbības koordinatoru daudzi cilvēki valstī kopumā un darbinieki katrā uzņēmumā tomēr uzskata tieši vadītāju. Lai kā negribas strādāt ar atdevi, deleģēt šo funkciju ir diezgan bīstams ilgtermiņa ceļš, kas mazajā biznesā tiek uzskatīts par lielu risku darba procesa normālam ritējumam un par visa uzņēmuma kolektīva darba vienprātības pārkāpumu.

Risinājumu redzu divos vienkāršos un sen zināmos veidos , kaut kāds var būt iebildīs, ka valsti vai nozari jau nevar kā mazu biznesu vadīt. Pirmkārt, pareizu vadītāju atlase darbam pareizā vietā un pareizā laikā. Otrkārt, vadītāju apmācība , par laimi Eiropa tam naudu pašreiz sniedz dāsni , vajag tikai vēlmi mācīties un protams , spēju atzīt pašiem vadītājiem savu kompetences nepietiekamību vienā vai vairākos segmentos.

Ja to nedara – tad attīstība notiek pēc principa , ka viduvējība rada nākošo viduvējību , un attīstības spirāle diemžēl sanāk tāda lejupejoša.