Izspiešana laikam sākās ar visām izmaiņām regulējumos par valodu lietojumu radio un televīzijā, tam sekojošais jaunais vilnis tirdzniecības tīklos, kad ātri vien ieviesās praksē nu jau universālais princips – pārdevējam jāatbild klienta valodā! Un tā pamazām, pamazām viss ir mainījies. Un tagad vairs nebrīnāmies, ka iebraucēji, iemācoties pieklājības frāzes latviski, tālāk apgūst krievu valodu, ja tā jau nav iebraucēja pamata sarunu valoda. Jo daudzviet biznesā, izklaidē, medijos jau dominē krievu valodā gatavots saturs un krievu valoda kā saziņas līdzeklis.

Mazas valodas visur pasaulē ir jāsargā, ja to nedara, tad valodas izzūd. Un tam piemēru arī tuvākajā apkārtnē netrūkst. Prūši, lībieši ir pirmais, kas ienāk prātā. Kas var sargāt valodu? To var nosargāt pati tauta, kura to lieto, un nacionāla valsts ( ja tautai tāda ir) kā šī procesa garants. Citu variantu jau nemaz nav un brīnumi diemžēl pasaulē nenotiek. Ja pati tauta ir vāja, vienmēr un visur komunikācijā pāriet uz saziņu citās valodās, un ja to nebalsta stipra nacionāla valsts, tad nekas laikam šo valodu no izmiršanas nevar paglābt. Bet labā ziņa, ka pasaulē glābj pat lielas valodas, ja tām rodas apdraudējums. ASV par angļu valodu kā valsts valodu aizdomājās tikai tad, kad radās apdraudējums. Krievija tagad liek visiem viesstrādniekiem pietiekamā līmenī apgūt krievu valodu, jo sajuta apdraudējumu.  

Vienlaikus jau saprotam, ka Latvijas tagadējā teritorija nekad nav bijusi mononacionāla un arī ne mono reliģiska. Tāda nu tā vēsture šai teritorijai atvēlēta. Tas nozīmē, ka citas valodas te ir un vienmēr būs. Un tas savukārt nozīmē, ka jārod kādi varianti to sadzīvošanai ar pamata nācijas valodu.

Un tas ir vismazāk skaidrotais, stāstītais mūsu sabiedrībā, vismaz tās latviskajai daļai.  Ir taču pasaulē dažādi varianti, kad teritorijās, kur kompakti dzīvo citu tautu pārstāvji, uzraksti uz ielu plāksnēm ir divās (un pat trijās)  valodās (Velsa Lielbritānijā). Ir valstis, kuras biznesa attīstības nolūkos ievieš konkrētās teritorijās (brīvajās ekonomiskajās zonās) principu, ka tur saziņa un sarakste notiek kādā no lielajām pasaules valodām         (Dubaijas BEZ  – angliski). Kādēļ to plašāka publika nezina?

Nu, ir jau arī piemēri par daudzām valsts valodām ( Dienvidāfrika – 11), bet tas netiek ļoti plaši praktizēts, jo galu galā ir dārgi un sarežģīti.

Tēma ir aktualizēta, tad kādēļ to visu publiskajā telpā neizrunāt, kādēļ citu valstu piemērus nepaanalizēt? Var būt kādam bailes – bet ar bailēm jau nekas pats neatrisināsies. Jeb var būt neprot kāda vadības grupa ar pārējiem komunicēt pietiekami labi, tādēļ nesaka neko.

Manuprāt, par to jārunā daudz vairāk, tas jākomunicē visām iedzīvotāju grupām, ar konkrētiem piemēriem un to konkrēto apstākļu analīzi, kādēļ kādā valstī pieņemts viens vai otrs lēmums,   vienlaikus nostiprinot valsts pamatus ( un vienu valsts valodu) kā nemainīgus principus. Šādā veidā, stiprinot pamatus un rosinot diskusiju par jūtīgām tēmām, jau arī nonāksim pie labākā gala rezultāta.