Ko tad atnes mums Ziemassvētku vecītis? Nu, vispirms jau ziņu, par izslavēto nulles deklarāciju, par ko jau savlaicīgi uzņēmējiem, šoreiz kā privātpersonām, jāsāk domāt. Kas jārāda, kā jārāda, kas būs, ja neparādīs? Nu gluži kā skolā pirms ķīmijas stundas – jāceļ galdā visi slepenie fermenti un vielas, jāliek kopā uz galda un jāgaida – sprāgs vai nesprāgs.

Kā jau pierasts – komunikācijas trūkums . Vai tiešām cilvēkiem nekad pat mazs uzņēmums nav bijis – ja ko jaunu sākam, tad komunikācija potenciālajiem vai esošajiem klientiem ir pierasta un obligāta lieta. Bet kādēļ tiem tur augšā tas neliekas saprotams?

Vēl Ziemassvētku vecītis grib nest  otru valsts valodu . Bet atkal neviens tā īsti nav pastāstījis – ko tas izmaksās, kā tas varētu notikt? Jo pasaulē jau daudz biežāka ir cita prakse . Vienā variantā lieto reģionālas valodas (uzraksti uz māju plāksnītēm u.t.t) apvidos, kur kompakti dzīvo pārsvarā cilvēki, kam ikdienas sarunu valoda nesakrīt ar attiecīgās valsts valodu. Bet valsts valoda paliek viena, jo tā ir daudz lētāk un daudz efektīvāk. Otrā variantā brīvajās ekonomiskajās zonās (BEZ), lai veicinātu ārzemju kapitāla ienākšanu, atļauj brīvi lietot kādu starptautisku biznesa valodu gan dokumentācijā, gan komunikācijā    ( AAE- Dubaijas emirāta piemērs, kur šo lomu BEZ pilda angļu valoda), bet valsts valoda atkal paliek viena, jo tā ir lētāk un efektīvāk . Kādēļ to neviens nekomunicē? Vai tas mums kā pilsoņiem pašiem jāmeklē pa  kaktiem vai no tenkām?

Un vēl Ziemassvētku vecītis atnes daudzus jaunumus no dažādām kaimiņvalstīm – visur vēlēšanas, visur jaunas sejas vai atgriežas tās pašas vecās . Un stāsts atkal par to pašu komunikāciju – man ir vēlme saprast, kā tas ietekmēs mani, manu biznesu . Detaļas var būt nevar paredzēt , bet kopējas skaidrojošas komunikācijas par to, kā procesi kaimiņos ietekmēs vai var ietekmēt visus Latvijā dzīvojošos ,joprojām ir daudz ,daudz par maz. Augšas to nezin kāpēc nedara, un tad masu komunikāciju līdzekļi stāsta to, kas viņiem vieglāk – skandāli, dabas katastrofas u.t.t.

Stāsts šoreiz par komunikāciju un izskaidrošanu . Jo mēs kā pilsoņi esam faktiski noslēguši sabiedrisko līgumu ar augšām jeb varu. Mēs viņus ievēlējām un uzticējām valdīt pār mums  : uz noteiktu laiku un uz konkrētiem noteikumiem. Un viens no noteikumiem bija un joprojām ir – ka viņiem ir mūs jāinformē mums saprotamā veidā, īstajā laikā un nepieciešamajā apjomā par visām „augšā „ plānotām un jau esošām aktivitātēm . Un mēs par to pretī bijām gatavi un var būt joprojām esam gatavi viņus klausīt visu šo vienošanos  laiku . Un rezultātā mēs visi strādātu mierīgi kopēja mērķa labā.

Bet kāpēc tā sabiedrības informēšana joprojām ir problēma? Kas trūkst varas līmenī, lai to realizētu?

Ja nav gribēšanas, tad lai Ziemassvētku vecītis žagarus nes ! Ja nav mācēšanas, tad lai Ziemassvētku vecītis nes mācību grāmatas . Bet ja nav neviena . ne otra – tad lai vecītis nes resnu slotu, kas aizmēzīs kādu lieku ministriju vai aģentūru, un tā vietā zem eglītes noliks dāvanu ar nosaukumu  „ valsts galvenais komunikators „, iepakotu kastītē ar zilu  lentīti apkārt….

Pasaka, bet problēma paliek.